Ja man kāds pirms sešiem gadiem būtu teicis, ka rakstīšana kļūs par manu darbu, es droši vien būtu pasmaidījusi.
Toreiz journaling man bija personīga prakse — veids, kā sakārtot domas, tikt galā ar pārmaiņām un atgriezties pie sevis. Tā nebija biznesa ideja. Tā bija nepieciešamība.
Digitālajā laikmetā mēs patērējam citu domas ātrāk, nekā paspējam sadzirdēt savējās.
Mēs zinām, ko domā pasaule, bet arvien retāk zinām, ko domājam mēs paši un ātrums ir kļuvis par normu, bet dziļums — par retumu.
Un varbūt lielākā greznība šodien nav laiks, bet klusums.
Mēs ticam, ka:
– rakstīšana nav vientulība, bet savienošanās
– apstāšanās ir vieglāka, kad redzi, ka to dara arī citi
– iedvesma rodas kopīgās sarunās un pieredzēs
Papīrs neprasa reakciju. Tas dod telpu refleksijai. Domāt uz papīra nozīmē palēnināt domas tik ļoti, lai tās beidzot kļūtu saprotamas.
Šodien es mācu un veidoju rakstīšanas kultūru — ar abonēšanas rituāliem, lekcijām, klātienes tikšanām un kopienu cilvēkiem, kuri vēlas domāt dziļāk un dzīvot apzinātāk.
Laurypaper nav radies no biznesa plāna.
Tas ir radies no personīgas pieredzes, kas pārauga kustībā.
Un varbūt tieši tāpēc tas strādā.